Traķu rajonā, Rūdišķu seņūnijā, Ropēju mežu masīva ziemeļu pusē atrodas neliels ciemats, ko dēvē par Goju un kas mūsdienās apvieno aptuveni 30 cilvēku kopienu. Starp priedēm, blakus Meduvja ezeram izvietotā ciemata skaistais nosaukums nozīmē nelielu mežiņu vai birztalu. Skaists ir ne tikai nosaukums, bet arī ciemata apkārtne, kas zināma kā ilggadējs botāniskais rezervāts.
Gojas ciemata sirds ir Vissvētākās Jaunavas Marijas Slimnieku veselības kapela (jeb Dievmātes Slimnieku veselības kapela), ko sāka būvēt 1936. gadā. Kapelai īpašu nozīmi piešķir tajās esošās relikvijas – savas īpašās nozīmes dēļ ļoti cienījami reliģiskie objekti. Vissvarīgākais no tiem ir Dievmātes Slimnieku veselības glezna, kas slavena ar savu brīnumaino spēku, no lodēm izgatavota monstrance un 200 lapas biezais kapelas vēstures manuskripts.
Mūsdienās netālu no Viļņas-Druskininku ceļa esošā kapela pieder Palukņa Sv. Jāņa Kristītāja draudzei. Svētdienās šeit tiek noturēta Sv. Mise. Stāsta, ka pie Gojas kapelas ir jūtamas īpašas dvēseles vibrācijas un Dieva žēlastības vēsmas, kas stiprina ticību Dieva žēlastībai un rūpēm. Ienācējus kapelā sagaida Dievmātes Nevainīgās ieņemšanas skulptūra.
Papildus Gojas kapelai ciematā ir izveidoti Sv. Jāņa kongregācijas klosterim piederošie bērnu patversmes. Ir iespējams apmeklēt oriģinālo māla trauku istabu, kā arī aplūkot pirmo un vienīgo Lietuvā funkcionējošo Japānas māla apdedzināšanas krāsni – anagamu. Vasarā šeit tiek rīkotas anagamas keramikas svētku nometnes, kuru laikā kurina krāsni un strādā pēc senajām tehnoloģijām.
Vēstures liecības
Gojas ciemata vēsture sākusies 1865. gadā, kad tālaika lielās Apatišķu Alonas muižas īpašnieks krievu ģenerālis Reklickis nolēma pārdot muižai piederošo meža zemi – kopumā aptuveni 100 hektāru. Atsevišķi tika izpirkti kokmateriāli, bet lielāko daļu zemes iegādājās brāļi Andžejevski, kā arī citas ģimenes. Tā pamazām sāka veidoties ciemata sabiedrība.
Vienam no brāļiem Andžejevskiem 1881. gada vasarā piedzima dēls Aleksandrs. Tieši pēc viņa iniciatīvas pēc vairākiem gadu desmitiem ciematā tika uzcelta kapela. Deviņpadsmit gadu vecumā Aleksandrs zaudēja vecākus. Drīz pēc tam viņš devās uz Vectraķiem, kur apguva ticības pamatus. Vēlāk viņš devās uz Krakovu, uz tēvu Bonifratru klosteri. Aleksandrs Andžejevskis, kurš vēlāk tika ordinēts mūka tēva Vlodimieža vārdā, ilgu laiku dzīvoja Prāgā, Vīnē un Romā. Lai gan bieži mita tālumā, viņš regulāri apmeklēja savu dzimto zemi.
1936. gadā tēva Vlodimieža dzimtajā ciematā Gojā pēc viņa projekta sāka būvēt kapelu jozefīnu stilā. Gada laikā tika uzcelta neliela, 2 m plata un 3 metrus gara un augsta kapela. Tomēr drīz tika uzsākts jauns – kapelas paplašināšanas projekts. 1939. gadā tika iesvētīti kapelas pamati, un par to liecina akts, kas iemūrēts galvenā altāra sienā.
Šajā laikā Gojas kapelā izveidoja kori, jauniešiem mācīja ticības pamatus, veica izglītojošo darbu. Apkārt kapelai bērni iestādīja 22 liepas un apņēmās par tām rūpēties. Šie koki šeit aug arī tagad.
Brīnumainā glezna
Uz Gojas ciematā esošo Vissvētākās Jaunavas Marijas Slimnieku veselības kapelu svētceļnieki ierodas ne tikai lūgties, bet arī aplūkot tajā glabātās relikvijas. Viens no svarīgākajiem kapelas objektiem ir Dievmātes Slimnieku veselības glezna. Tā ir Sv. Krusta Bonifratru klostera (mūsdienās Marijas grūtdieņu māsu klosteris) baznīcā esošās gleznas, ko 1936. gadā uzgleznojis Romualds Varahovskis (Romualdas Varachovskis), kopija. Jāpiemin, ka kopumā Lietuvā par svētām pasludinātas apmēram 30 gleznas!
Dievmātes Slimnieku veselības glezna piesaista apmeklētājus ar savu brīnumaino spēku un Dieva žēlastības apliecinājumiem. Pirmais vots (lat. votum– sveiciens, dāvana, vēlējums) pie tās tika novietots trīs gadus pēc tam, kad šī glezna parādījās kapelā – šādi kāda kaimiņu ciema sieviete pateicās par savu brīnumaino izveseļošanos, ko apstiprināja īpaša Baznīcas komisija. Tā kopš 1940. gada augusta pēdējā svētdienā Gojas kapelā notiek ikgadējās Dievmātes Slimnieku veselības atlaidas.
Relikvijas
Gojas kapelā glabājas unikālas relikvijas – monstrance, kas izgatavota no Austrijas, Prūsijas un Krievijas karavīru ķermeņiem izņemtajām lodēm! Monstrance ir, iespējams, svarīgākais un greznākais katoļu baznīcā izmantotais liturģiskais trauks, kurā dievkalpojuma un procesiju laikā tiek uzglabāts Svētais Sakraments. Šis baznīcas aksesuārs parasti tiek izliets no dārgmetāla, tādējādi paužot cieņu Kristus miesai.
Šīs slavenās monstrances rašanās vēsture ir šāda. Otrā pasaules kara laikā tēvs Vlodimiežs (īstajā vārdā Aleksandrs Andžejevskis) strādāja Bonifratru klostera slimnīcā, kas tajā laikā bija kara slimnīca. Turp veda kaujas laukā ievainotos karavīrus no Austrijas, Prūsijas un Krievijas pulkiem. Mācītājs sāka vākt karavīru ārstēšanā izņemtās lodes. Vēlāk no 88 lodēm tika izgatavota īpaša monstrance 36 cm augstumā.
Gojas kapelā glabājas 200 lappušu biezs manuskripts “Dievmātes Slimnieku veselības hronika”(“Kronika Kaplicy Matki Boskiej Uzdrowienia Chorych w Gaju”), kurā visai izsmeļoši tiek atklātas ciemata rašanās detaļas, kapelas būvniecības apstākļi, vērtīga informācija par liturģiskajiem priekšmetiem u. tml.
Viena no interesantākajām kapelas relikvijām ir 17. gadsimta pulkstenis. Uz tā tēvs Vlodimiežs ar roku uzrakstījis: “Viena no šīm stundām var būt tava”.
